Miega treniņš – īstermiņa risinājums ar ilgtermiņa ietekmi

Mans vidējais bērns prasīja daudz uzmanības, vienmēr bija jāiemidzina, pats neiemiga savā gultiņā. Toreiz biju izmisusi un aprakstītā metode ar noteiktiem intervāliem, kuros atstāju bērnu vienu šķita saprātīgs risinājums. Noguruma un negulēšanas iespaidā, 3 dienas “trenēju” savu vidējo bērnu, lai viņš aizmigtu dienas miegos pats. Taču lielā bērna pretestība un raudāšana lika manai sirdij sažņaugties un prātā bija pretrunīgas domas. Trešajā dienā neizturēju un beidzu šo treniņu. Šīs laikam ir bijušas vienas no manām 3 grūtākajām dienām manā mūžā. Joprojām reizēm šaustu sevi par to, ko bērnam, iespējams, ar to esmu nodarījusi, ko liku piedzīvot.

Jo vairāk lasu un mācos par bērnu miegu, jo lielāka ir mana pārliecība, ka pats būtiskākais ir atbildēt  bērna vajadzībām, mierināt un būt līdzās. Bērni ir radīti, lai būtu atkarīgi no mums. Vairākus savus dzīves gadus. Patstāvību, tajā skaitā spēju pašam aizmigt, nevar iemācīt. Līdz ar to es nevaru atbalstīt tādas metodes kā Cry It Out, Controlled Crying, Ferbera metode un līdzīgas. Kāpēc? Te būs mana atbilde.

Bērnam miega laikā faktiski tiek būvētas smadzenes – veidojas jauni neironu savienojumi, nostiprinās atmiņa, dienas laikā apgūtās prasmes tiek noglabātas turpmākajai dzīvei. Notiek intelektuālā, emocionālā un psiholoģiskā attīstība. Jo tuvāk mazulis guļ mammai, jo intensīvāka ir komunikācija un sociālā interakcija, kas savukārt ir īpaši nozīmīga bērna attīstībai. Mazinot šo kontaktu, tiek traucētas bērna attīstības iespējas un spēja regulēt sevi nākotnē, kā arī savu vajadzību atpazīšana un apmierināšana. Šī vajadzība būt kontaktā ar aprūpētāju ir nodrošinājusi cilvēces izdzīvošanu cauri gadu tūkstošiem.

Pēdējās desmitgadēs Rietumu pasaules bērnu aprūpes stratēģijas ir veicinājušas agrīnu zīdaiņu autonomiju. Veselības aprūpes speciālisti māca, ka vecākiem jānodrošina zīdaiņiem naktsmiers ar gulēšanu vienatnē un minimālu vecāku iejaukšanos, ieskaitot zīdīšanu (pēc dažu padomu devēju domām, jo ​​mazāk zīdīšanas gadījumu, jo labāk). Daži speciālisti mudina vecākus “apmācīt” savus zīdaiņus, lai viņi “paši sevi nomierinātu un iemigtu”. Un to droši varot darīt jau no pusgada vecuma. Tiek apgalvots, ka zīdaiņiem nekad nevajadzētu ļaut aizmigt pie krūts vai mātes rokās. Tiek radīts priekšstats – ja mazulis pārstāj raudāt un naktī nesauc pēc vecākiem, viņš ir veiksmīgi iemācījies “sevi nomierināt”. Diemžēl nekas nevar būt tālāk no patiesības. 

Pētījumā, kas publicēts 2011.gadā, tika mērīts stresa hormona –  kortizola līmenis gan mātēm, gan zīdaiņiem miega apmācības programmas laikā, kuras pamatā bija kontrolēta raudāšana (Controlled Crying). Sākotnēji kortizola līmenis gan mātei, gan zīdainim bija sinhroni paaugstināts, kad bērni raudāja; šī fizioloģiskā reakcija mudina māti mierināt savu bērnu un veicina drošu piesaisti. 

Tomēr trīs dienu pētījuma periodā, kad mazuļi tika ignorēti, viņu raudāšana samazinājās. Tā kā bērns vairs skaļi nesauca, mātes kortizola līmenis samazinājās, tāpat arī viņas stress. Bet kā jutās bērni? Zīdaiņu stresa hormoni palika paaugstināti. Klusumā viņi palika psiholoģiski nomocīti. Tas nenozīmē, ka viņi “iemācījās” iemigt paši. Nereaģējoša miega apmācība zīdaiņiem māca nemeklēt un negaidīt atbalstu neatkarīgi no tā, cik satraukti viņi var justies. 

Ko nodara šāds stress bērna organismam?

• Ignorēta raudāšana palielina asinsspiedienu smadzenēs, paaugstina stresa hormonus, kavē asiņu aizplūšanu no smadzenēm un samazina skābekļa piegādi smadzenēm. 
• Pārmērīgas raudāšanas rezultātā rodas pārmērīgs jutīgums. Vēlāk dzīvē tas var izraisīt bailes palikt vienatnē, satraukuma izdalīšanos, panikas lēkmes un atkarības, grūtības piesaistē un veidojot attiecības. 
• Zīdaiņiem hronisks stress var izraisīt pārāk aktīvu virsnieru sistēmu un pastiprinātu agresiju, impulsivitāti un vardarbību. 
• Viens pētījums parādīja, ka pastāvīgas raudāšanas epizodes zīdaiņa vecumā ir saistītas ar 10 reizes lielāku iespēju, ka bērnam ir UDHS (uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms), kā rezultātā sliktākas sekmes skolā un antisociāla uzvedība.

Zīdaiņi var interpretēt vecāku reakcijas trūkumu kā pierādījumu, ka viņi nespēj efektīvi sazināties ar savām vajadzībām, veicinot bērnos nedrošību un nākotnes empātijas trūkumu pret citiem. 

Mazi bērni uzskata, ka viņi paši ir viņu pieredzes cēlonis. Tas, kā mēs izturamies pret mūsu bērniem, ir pamats pārliecībai, kā viņi pret sevi izturēsies visu atlikušo mūžu. Ja mēs atkārtoti ignorēsim savus mazuļus, viņi uzskatīs, ka viņi nav uzmanības, komforta un pieķeršanās cienīgi. Bet, ja mēs viņus apberam ar beznosacījumu mīlestību, viņi ticēs, ka ir mīļi, novērtēti un ir cienīgi veselīgām attiecībām. Mēs parādām, ka bez ierunām būsim viņiem blakus, lai palīdzētu pārvaldīt nepārvaramas emocijas, nodrošinot drošu vietu, kur viņi var atgriezties jebkurā laikā. 

Kad man saka, ka visas metodes ir labas, ja der vecākiem un bērniem, tad es nevaru un negribu tam piekrist. Tas ir tāpat kā atbalstīt visas audzināšanas metodes, pat izolēšanu un pēršanu, ja tiek sasniegts rezultāts – bērns uzvedas, kā vēlas pieaugušais. Ar miega treniņiem un bērnu nerespektējošām metodēm mēs padarām bērnus ērtus vecākiem. Jā, iegūstam īstermiņa ieguvumu, bet par kādu cenu? 

“Audzināsim bērnus, kuriem nebūs jāatgūstas no bērnības” Pam Leo

Lai uzzinātu vairāk par miega treniņiem un to ietekmi bērnam, noklausies vebināra ierakstu!

Ja vēlies maigu, atsaucīgu miega atbalstu – bez miega treniņiem, izmanto iespēju un piesakies bezmaksas 10 minūšu sarunai, lai uzzinātu, kā es varētu atbalstīt Tevi un Tavu ģimeni.